VARDARBĪBA
Vardarbība pret bērnu ir jebkura veida aprūpes trūkums vai pieaugušo veiktas darbības, kuru rezultātā tiek nodarīts ļaunums bērna psiholoģiskajai, fiziskajai vai sociālajai veselībai.
Vardarbības iezīmes
Atcerieties, ka nevienā vardarbības epizodē nav vainojams bērns - vardarbība pret bērnu ir pieaugušo paškontroles problēma.
Vardarbība vienmēr atstāj ietekmi uz bērna vai pusaudža attīstību, neraugoties uz viņu vecumu.
Vardarbības sekas nav vienādas pat ļoti līdzīgos traumatiskos gadījumos.
Lielāka iespēja, ka vardarbība notiks, ja psiholoģiski vieglāk ievainojams vecāks pārdzīvo paaugstināta stresa apstākļus, nesaņemot viņam nepieciešamo atbalstu.
Vardarbības veidi:
□ Bērna pamešana novārtā ( bērnam regulāri netiek nodrošināta viņa attīstībai atbilstoša aprūpe - droša dzīves vieta, higiēniskie apstākļi, emocionāls atbalsts, medicīniskā aprūpe, u.t.t.).
□ Emocionāla (psiholoģiska, garīga) vardarbība ( bērna pašcieņas aizskaršana draudot, apsaukājot, ņirgājoties; bērna pazemošana, atraidīšana, izolēšana, ignorēšana).
□ Fiziska vardarbība ( bērna apzināta ievainošana sitot, purinot, dedzinot, kniebjot, griežot, metot priekšmetus u.c. )
□ Seksuāla vardarbība (bērna izmantošana tiešos seksuālos kontaktos vai iesaistīšana nodarbēs, kuras pieaugušajam sniedz seksuālu stimulāciju vai apmierinājumu. Seksuālajai vardarbībai var būt dažādi veidi: sākot ar rupju pieskaršanos bērnam garāmejot un pornogrāfiska satura materiālu rādīšanu, līdz pat izvarošanai un incestam. Pie seksuālās vardarbības pret bērnu pieder arī bērna izmantošana pornogrāfijā un iesaistīšana prostitūcijā.
Vardarbības sekas
Visi turpmāk aprakstītie procesi ir savstarpēji saistīti un ietekmē vardarbībā cietušā bērna pašsajūtu.
Emocionālās sekas – izmaiņas emocionālajā pašsajūtā un psihiskajos procesos: vainas sajūta, zems pašvērtējums, neskaidrs paštēls; trauksmes un bailes; psihisks sastingums, nejūtīgums, pasivitāte; agresija, neuzticēšanās.
Bērns parasti jūtas atbildīgs par to, kas notiek ar viņu un apkārtējā vidē. Ja pret bērnu izturas varmācīgi, viņš vaino sevi. Daudzi bērni cenšas sevi aizsargāt, tomēr parasti viņiem tas neizdodas. Rezultātā viņi var pārstāt sevi aizsargāt vispār - tā ir t.s. iemācītā bezpalīdzība.
Bērns var pārdzīvot dziļu kaunu, justies savādāks nekā citi, „sabojāts”, vientuļš. Šīs jūtas bieži saglabājas, kļūstot arī pieaugušam cilvēkam.
Bērns bieži ir apjukumā, jo mīl cilvēku, kurš pret viņu ir vardarbīgs – šāda situācija veidojas gadījumos, kad varmāka ir ģimenes loceklis, radinieks, „draugs” vai paziņa. Parasti bērns instinktīvi jūt, ka situācija nav pareiza, taču, tā kā varmāka iepriekš ieguvis bērna uzticību vai draudot liek klusēt par notikošo, bērns nesaprot, vai vajadzētu uzticēties šim cilvēkam vai tomēr izstāstīt kādam par notikušo.
Uzvedības sekas – izmaiņas bērna uzvedībā: mazkustīgums, agresivitāte.
Kognitīvās sekas – izmaiņas bērna domāšanā, atmiņas, uzmanības, uztveres procesos: grūtības koncentrēties, sekmju pasliktināšanās, intelektuālās attīstības aizture, izkropļots priekšstats par sevi un apkārtējās pasaules likumsakarībām) u.t.t.
Fiziskās sekas – izmaiņas bērna fiziskajā veselībā: fiziski ievainojumi - brūces, zilumi; somatizācija – dažādas sāpes, kurām nav atrodams fizisks iemesls (visbiežāk – galvassāpes, sāpes vēderā, temperatūras svārstības, slikta dūša), traucēta nervu sistēmas darbība, fiziskās un garīgās attīstības aiztures veidošanās u.c.
Sociālās sekas – izmaiņas bērna spējā veidot sociālus kontaktus: grūtības veidot noturīgas attiecības neuzticēšanās un traucēta pašvērtējuma dēļ; grūtības veidot attiecības agresīvas uzvedības un impulsivitātes dēļ; tendence izolēties no sociāliem kontaktiem depresijas un traumēta paštēla dēļ u.tml.